Antras Cilinskas un Annas Vidulejas vairāku gadu garumā veidotā dokumentālā filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks”, kas balstīta Jura rakstītās dienasgrāmatās, no 18. marta skatāma kinoteātros visā Latvijā.
Režisors un operators Juris Podnieks ir veidojis liecības par divdesmitā gadsimta svarīgākajiem notikumiem, atstājot būtisku nospiedumu Latvijas dokumentālajā kino. “Apbrīnojama ir Podnieka spēja runāt filmās par būtiski svarīgiem notikumiem, bet nozīmīgākais ir tas, ka šajos pasaules mēroga notikumos viņš vienmēr ir mācējis saglabāt cilvēka dvēseles pārdzīvojumus. Mūsu filma meklē un atklāj tos garīgā un fiziskā spēka avotus, kas Jurim Podniekam bija svarīgi viņa īsajā, bet apbrīnojami radošajā dzīves laikā,“ atklāj režisore Antra Cilinska.
Režisores vairāk nekā trīs gadu garumā šķetinājušas Jura Podnieka dzīves lappuses, kuras viņš pats atklāj savās dienasgrāmatās. “Jura Podnieka sev uzdotais jautājums 1985. gada dienasgrāmatā skan tā: “Vai vispār ir iespējama šī simbioze: publicistika un līdz jutekliskumam novesta tēlainība?” Atskatoties mēs redzam, ka Podnieka filmās publicistikas un tēlainības apvienojums ir viņa kinovalodas īpašais spēks. Mēs filmas “Podnieks par Podnieku” veidošanas procesā mēģinājām gan tēlu rast, gan sabiedriski politisko stāju atklāt. Jura tiekšanās pēc pašatklāsmes un sabiedriski politisko notikumu izpratnes mums šodien ir ārkārtīgi būtisks paraugs un iedvesmas avots," stāsta režisore Anna Viduleja.
“Mans draugs reiz teica, ka ir tāds cilvēks ar kinokameru. Kad viņš mani iepazīstināja ar Juri, tad es sapratu, ka astoņdesmitajos gados Latvijā šim cilvēkam ir arī konkrēts vārds – Juris Podnieks. Visur viņš bija ar kameru. Visur viņš sajuta, kur jaunajiem vajag palīdzēt,” atmiņās dalās Jānis Šipkēvics.
Režisors Juris Podnieks bija sava laika liecinieks – drosmīgs, aizrautīgs un līdzjūtīgs, viens no spožākajiem latviešu dokumentālā kino saimes pārstāvjiem, kurš tieši un skaudri spēja runāt par laiku, sabiedrību, indivīdu un nāciju. Dzīvē un savās filmās Juris Podnieks meklēja atbildes uz sarežģītiem jautājumiem tautas vēsturē, mudināja skatītājus domāt un celt pašapziņu, meklējot ceļus Latvijas tautas pastāvēšanai nākotnē. Viņa filmas ir aizkustinājušas miljoniem skatītāju visā pasaulē.
“Cita tāda cilvēka nav, kurš būtu bijis visur klāt milzīgas impērijas sabrukšanā un to visu fiksējis, lai parādītu citiem. Es domāju, šajā ziņā Juris ir vienkārši unikāls. “Nevar aprobežoties domās tikai par Latviju, jādomā plašāk, kā pasauli padarīt labāku,” – tā teica Juris. Es domāju, tā ir īstā dokumentālista misija. Un man ir tāda cerība, ka pēc šīs filmas varbūt jauniem cilvēkiem radīsies interese par dokumentālo kino. Pašlaik ir daži veterāni, kuri strādā dokumentālajā laukā, bet jaunie cilvēki domā – ka tik es atkal varētu uzņemt vienu aktierfilmu! Ceru, pēc šīs filmas kāds sapratīs, ka dokumentālais kino ir ļoti spēcīgs medijs, kas var ietekmēt sabiedrību. Skatos filmu jau trešo reizi un apbrīnoju, ka tā ar katru reizi kļūst dziļāka. Kaut kas tajā atveras, un tā ir labas, var teikt, pat izcilas filmas zīme,” atzīst kinokritiķis Agris Redovičs.
Jura laikabiedrs un kolēģis, skaņu režisors Anrijs Krenbergs dalās atmiņās: “Mēs gribējām izmainīt šo pasauli – tikt vaļā no Padomijas. Un mēs to darījām, kā tobrīd varējām. Tā kā sadarbojāmies ar Anglijas telekanālu, mēs tobrīd bijām vienīgā filmēšanas grupa, kas kaut vai daļēji varēja izvairīties no cenzūras. Taisot filmu “Mēs”, uzfilmēto materiālu tūlīt sūtījām uz Angliju, neviens šeit to neredzēja, un būtu briesmīgi, ja mēs šo privileģēto iespēju neizmantotu. Ko tad mēs varējām darīt? Protams, ar savu darbu mēģināt pateikt un parādīt cilvēkiem, kas īstenībā notiek. Un nevar teikt, ka mums nebija bail, bija gan. Nebaidās tikai muļķis, jo viņš nezina, ka ir jābaidās.”
Viens no tolaik ārkārtīgi populārā TV raidījuma Labvakar vadītājiem Jānis Šipkēvics dalās atmiņās par raidījumu, kurā pēc nāves tika godināts Juris: “Juris ir vienīgais cilvēks šajā valstī, kuram vienam pašam veltīts raidījums Labvakar. Atceros raidījuma beigas, kad mēs aicinājām cilvēkus, pieminot Juri, aizdedzināt sveci un izlikt to uz palodzes. Pēc raidījuma no televīzijas 10. stāva loga paskatījos uz pilsētu – logos cita pēc citas iedegās sveču gaismiņas, tik daudz gaismiņu, kas liecināja, kā Latvija piemin Juri. Droši varu teikt, ka Juris joprojām ir trendā, jo viņš ir moderns, viņš ir “good looking boy”, viņš ir asprātīgs un arī mūzikas fans.”
No 18. marta filma skatāma kinoteātros visā Latvijā. “Tiem, kuri zina, kas ir Juris Podnieks, šī filma būs lielisks atskats vēsturē, laikā un atkalredzēšanās ar Juri Podnieku. Tiem, kuri par viņu neko nezina, filma būs lieliska iespēja uzzināt un iepazīt izcilu dokumentālā kino režisoru – Juri Podnieku – gan kā cilvēku, gan radošu personību. Un mazliet tikt aizrautam ar viņa neizmērojamo kinodokumentālista azartu un mīlestību pret savu profesiju,” režisore Antra Cilinska aicina noskatīties filmu.
Filma par izcilo latviešu dokumentālā kino režisoru Juri Podnieku tapusi Jura Podnieka studijā ar Nacionālā Kino centra, LMT, Latvijas Televīzijas un Hannu Pro atbalstu.
Filmu izplata Baltic Content Media.
PAR JURI PODNIEKU
Juris Podnieks (1950–1992) bija viens no ievērojamākajiem latviešu dokumentālistiem, izcils operators un vēlāk arī režisors. Juris Podnieks sāka kā operators, kopā ar Hercu Franku strādājot pie filmām Aizliegtā zona (1975) un Vecāks par desmit minūtēm (1978). Podnieka pirmā pilnmetrāžas filma Strēlnieku zvaigznājs (1982) lauza priekšstatus par latviešu strēlniekiem, runājot par būtiskiem tautas vēstures notikumiem. Podnieka filma Vai viegli būt jaunam? (1986) bija kā svaiga gaisa malks stagnējošā valstī, uzsākot nepieredzēti atklātu sarunu ar jauniešiem.
Filma Mēs (1989) ļoti spilgti parāda nenovēršamo padomju impērijas galu, kas pilnībā izdzīvots filmā Impērijas gals (1991). 1990. gadā Podnieks sāka darbu pie sava meistardarba Krustceļš, kas emocionāli runā par Baltijas tautu likteni un neatkarības centieniem.
1991. gada 20. janvārī Podnieks kopā ar operatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni izgāja Rīgas ielās, lai filmētu padomju spēku uzbrukumu barikāžu laikā. Abi kinooperatori tika nošauti. Nākamajā dienā Podnieks nāca klajā ar paziņojumu: "Mēs devāmies kaujas laukā, lai ar kameras palīdzību meklētu patiesību – tas bija mūsu vienīgais ierocis. Tie, kuri šāva uz mums, ir sistēmas vergi – marionetes varas rokās. Tieši šī sistēma mūs visus šos gadus ir žņaugusi."
Juris Podnieks gāja bojā nelaimes gadījumā 1992. gada 23. jūnijā 41 gada vecumā.