Mūžībā aizsaukts kinooperators, režisors un politiķis Rihards Pīks (1941–2026)

Latvijas Nacionālā Kinematogrāfijas centra dibinātājs un pirmais vadītājs (1991–1993), talantīgs kinooperators, režisors, filmu nozares uzņēmumu vadītājs, sabiedrisks darbinieks un politiķis Rihards Pīks aizsaukts mūžībā 7. septembrī.

Rihards Pīks dzimis  1941. gada 31. decembrī  Rīgā, arhitekta Johana Voldemāra Pīka un bibliotekāres Vilmas Izoldes Pīkas ģimenē. No 1949. gada līdz 1958. gada rudenim mācījies Rīgas 1. vidusskolā (šobrīd Rīgas Valsts 1. ģimnāzija), pēdējā mācību gadā sācis strādāt  par kinooperatora asistentu Rīgas kinostudijā, mācības pabeidzot Rīgas J. Raiņa vakara vidusskolā. 1961. gadā Rihards Pīks iestājās  Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā, 1964. gadā uzsāka patstāvīgu kinooperatora darbu, un viens no pirmajiem jaunā operatora darbiem jau tika plaši pamanīts – viesrežisora Mihaila Bogina spēles īsfilma Divi (1965) saņēmusi 17 starptautiskas balvas un nonākusi pat līdz Kannu kinofestivāla studentu filmu sadaļai. Starp Riharda Pīka labākajiem kinooperatora darbiem jāmin arī piedalīšanās režisora Ulda Brauna dokumentālajā lielfilmā 235 000 000 (1967), Aivara Freimaņa dokumentālā filma Tēvs (1967), Jāņa Streiča spēlfilma Šauj manā vietā! (1970), un jo īpaši – Aloiza Brenča psiholoģiskā drāma Liekam būt (1976).   

Sajūtot vēlēšanos pievērsties režijai, Rihards Pīks iestājās Vissavienības Augstākajos scenāristu un kinorežisoru kursos, absolvēja tos ar diplomdarba īsfilmu Sitiens (1979) un sāka strādāt par kinorežisoru – inscenētāju. Riharda Pīka pirmā pilnmetrāžas spēlfilma ir bērnu auditorijai adresētā piedzīvojumu filma Ja nebūtu šī skuķa (1980), viņš režisējis arī spēlfilmu Šāviens mežā (1983) pēc Alberta Bela romāna Saknes un Andra Kolberga romānā Ēna balstīto spēlfilmu Dubultnieks (1986), kur galvenās lomas spēlē Juris Žagars un Andrejs Žagars.

Sākoties politisku pārmaiņu laikiem, Rihards Pīks pievēršas sabiedriskai un administratīvai darbībai, 1987. gadā perestroikas laikā Rīgas kinostudijas kolektīvs Pīku ievēlēja par kinostudijas direktoru. 1988.–89. gadā Rihards Pīks kopā ar kolēģiem izstrādāja padomju kino sistēmas decentralizācijas modeli, kurš tika ieviests Latvijā un vēlāk arī citās bijušajās padomju republikās, 1989. gadā organizēja pirmos neatkarīgos starptautiskos filmu kopražojumus ar Francijas producentu kompāniju A.M.I.P. Francijas nacionālajam TV kanālam FR3.                                         

No 1989. gada Rihards Pīks bija jaundibinātās ražošanas apvienības Latvijas kino ģenerāldirektors, šajā laikā pakāpeniski tika veidotas neatkarīgas filmu ražošanas un izplatīšanas kompānijas, kas darbojās atbilstoši brīvā tirgus principiem. 1991. gadā Ivara Godmaņa valdība likvidēja apvienību Latvijas kino un pēc Pīka iniciatīvas nodibināja Latvijas Nacionālo kinematogrāfijas centru  (LNKC, šobrīd – Nacionālais Kino centrs) kā valsts atbalsta organizāciju nacionālajai filmu nozarei; Pīks vadīja LNKC līdz 1993. gada aprīlim.

1991. gadā Rihards Pīks sadarbībā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem izveidoja apvienību Baltic Films, lai koordinētu un apvienotu resursus nacionālo filmu starptautiskai virzīšanai, bija apvienības prezidents (1991–1993). 

No 1993. gada Rihards Pīks uzsāka uzņēmējdarbību un kopā ar somu kolēģiem organizēja legālu ārvalstu kinofilmu izrādīšanu un izplatīšanu Latvijā, slēdzot tiešos līgumus ar  kinokompānijām Twenty Century Fox, Paramount, Universal u. c., uzsāka kinoteātru rekonstrukciju (Daile, Oskars, Kino-52 Rīgā, Vidzeme Valmierā). Vienlaikus, izmantojot pieredzi starptautiskajās organizācijās, strādājis pie Latvijas autortiesību un audiovizuālās darbības likumu izveidošanas. 1995. gadā Rihards Pīks tika ievēlēts par pirmās Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja vietnieku, 1996. gadā kļuva par Latvijas republikas kultūras ministru Andra Šķēles valdībā. Riharda Pīka vadības laikā izstrādāts un Ministru kabinetā apstiprināts Kultūrkapitāla fonda likums. 1997. gada rudenī Rihards Pīks atgriezās uzņēmējdarbībā, bet 1998. gadā no Tautas partijas saraksta tika ievēlēts par 7. Saeimas deputātu un strādāja Ārlietu un Eiropas lietu komisijās. 2002. gadā atkārtoti ievēlēts Saeimā, 2004. gada martā kļuva par Latvijas republikas ārlietu ministru Induļa Emša valdībā, bet 2004. gada vasarā Pīks tika ievēlēts par Latvijas pirmā sasaukuma Eiroparlamenta deputātu un rudenī uzsāka darbu Briselē un Strasbūrā, kur līdz 2009. gada jūlijam  strādāja EP Konstitucionālo lietu komitejā, Ārlietu komitejā un citur. Vēlāk Rihards Pīks kā FMA (bijušo eiroparlamentāriešu apvienības) biedrs piedalījies starptautiskās diskusijās, sniedzis konsultācijas politikā un  uzņēmējdarbībā potenciālajiem investoriem Latvijā.

Atvadīšanās no Riharda Pīka notiks sestdien, 12. septembrī, 12:00 Rīgas Krematorijā.