Režisora un operatora Andreja Apsīša kultūrvēsturiskie darbi NKC portālā Filmas.lv

Maija sākumā mūžībā devies dokumentālā kino režisors un operators Andrejs Apsītis (1946–2026), kura kinodarbi veido nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūras mantojuma un nacionālo vērtību izpētē un popularizēšanā jau kopš 20. gs. 70. gadiem. Nacionālā Kino centra portālā Filmas.lv no 13. maija pieejama īpaši veidota dokumentālā kino izlase (1976–1990) – viens kinožurnāls un 12 filmas, kuru režisors vai operators ir Andrejs Apsītis.

Būtiskākās pēdas, ko dokumentālists Andrejs Apsītis atstājis Latvijas kinovēsturē, – viņš gan kā operators, gan vēlāk arī kā režisors būtiski un novatoriski attīstījis tā saukto mācību filmu, kultūrvēsturisko un populārzinātnisko filmu žanru, kas līdz tam tika uzskatīts par formālu un neinteresantu darbalauku. Andrejs Apsītis, balstīdamies savā studiju laika interesē par vēsturi, ar lielu entuziasmu strādāja pie filmām, kuru pamatā ir vēsturiski arhīvu materiāli, mērķtiecīgi pievēršoties kultūras mantojuma tēmām. Viņa filmas par latviešu tautas kultūras personībām un norisēm veiksmīgi izvairās no padomju laikam obligātajām ideoloģiskajām nodevām, un lielākā daļa filmu, kas tolaik veidotas pēc LPSR Izglītības ministrijas pasūtījuma, ir vērtīgs izziņas materiāls arī 21. gadsimtā.

Andrejs Apsītis kinoizglītību ieguva kā kinooperators (1974) un Rīgas kinostudijā strādāja jau kopš 60. gadu vidus kā operatora asistents, patstāvīgu operatora darbu uzsāka 1972. gadā. Par šiem mācekļa gadiem kolekcijā liecina kinožurnāls Māksla 4/1973, kur kinostudijas jauno režisoru un operatoru pulciņā vārds dots arī Andrejam Apsītim, kuram vēl nav savas kinokameras…

Jau radošās dzīves sākumā visciešākā sadarbība operatoram Apsītim izveidojās ar ekspresīvo un nacionālajā kultūrā ieinteresēto režisoru Ansi Epneru, un abi kopā radījuši daudz informatīvi vērtīgu un mākslinieciski izstrādātu kultūrfilmu. Šajā piemiņas kolekcijā Apsīša un Epnera auglīgo sadarbību atspoguļo sešas filmas, no tām trīs veltītas tieši ar Latviju saistītiem kultūras tematiem – filma Brāļi Kaudzītes (1976) poētiski raksturo rakstniekus un tautskolotājus Reini un Matīsu Kaudzītes, kuri 19. gadsimtā sarakstīja pirmo reālistisko romānu latviešu literatūrā – Mērnieku laiki (1879); filmā stāstījumu risina rakstnieks un piebaldzēns Pauls Putniņš, kura tēvs savulaik gājis skolā pie Matīsa Kaudzītes. Filma–hipotēze Lielvārdes josta (1980) stāsta par mēģinājumu atšifrēt ģeometrisko zīmju ornamentus Lielvārdes jostā, kur igauņu grafiķis un mākslas zinātnieks Tenis Vints saskata paralēles ar senajām kultūrām visā pasaulē, bet filma Monumente (1984) apskata Johana Kristofa Broces (1742–1823) atstāto mantojumu – vairākus tūkstošus zīmējumu no Latvijas un Baltijas vēstures.

Spilgta parādība režisora Epnera un operatora Apsīša kopīgajā filmogrāfijā ir īsfilmu diloģija par Rīgā dzimušo un pasaulē slaveno kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu (1898–1948) – Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds (1978) un Sergejs Eizenšteins. Post Scriptum (1978) –, bet filmā Mihails Tāls. Pēc divdesmit gadiem (1980) operatora un režisora sadarbībā atklāts paņēmiens, kā parādīt ne tikai filmas varoņa, izcilā šahista un pasaules eksčempiona psiholoģisko portretu, bet arī domas kustību un laika ritējumu.

20. gs. 70. gadu vidū Andrejs Apsītis debitēja kā dokumentālā kino režisors, un viena no pirmajām viņa filmām ir Latviešu tautas kultūra XIX gadsimta otrajā pusē (1978), kas stāsta par latviešu nacionālās kultūras sākotni un attīstību. Filmas vēstījumā iesaistīti aktieri Juris Strenga un Rūdolfs Plēpis, populāras tālaika dzejas rindas komponējis un dzied Uldis Stabulnieks, un Ansis Epners par šo kolēģa patstāvīgo darbu teicis – “[Andrejs] tik veikli manipulēja ar fotogrāfijām, gravīrām, zīmējumiem, grāmatām, diviem aktieriem un vienu komponistu, ka filma kļuva par «paraugstundu» ne tikai skolotājiem, bet arī mums, veidojot pasūtījuma darbus.”

Atmodas pirmajos gados Andreja Apsīša interese par nacionālo kultūru pavēra jaunas nianses, jo nu jau arī laikmets ļāva runāt atklātāk, noraidot padomju perioda uzspiesto skatījumu uz Latvijas kultūras personībām. Filma Aleksandrs Čaks (1988) sākas ar Ojāra Vācieša dzejas rindām  „Nekāpiet virsū, tā sirds uz trotuāra ir Čaka. (..) Neslampājiet!”, bet pavisam negaidīts personības rakurss atklājas filmā Tautas dzejnieks Rainis (1987) – tur izcilais literāts, kuru padomju laikā centās ievirzīt šaurajā „revolūcijas tribūna” rāmī, savos bezmiega nakts pierakstos nežēlīgi analizē līdzšinējā mūža kļūdas un neveiksmes, jautājot sev – vai mana dzīve nav greizi nodzīvota?

Ar vienlīdz skaidru skatu gan uz padomju laikiem, gan Ulmaņlaikiem, gan visiem citiem „laikiem”, kas 20. gadsimtā gājuši pāri Latvijai, veidota filma Esplanāde (1990), šajā Rīgas centra laukumā koncentrējot lakonisku vēstures šķērsgriezumu, bet Andreja Apsīša asprātību un humora izjūtu apliecina kopā ar operatoru Gvido Zvaigzni veidotā, nepavisam ne vēsturiskā īsfilma Oranžais eņģelis (1989) – traģikomiska skice par dīvaināko laikmetu Alfrēda Rubika vadītās Rīgas komunālajā saimniecībā, kad atkritumu savākšana bija organizēta tā, ka rīdziniekiem pašiem konkrētā diennakts laikā jāsagaida oranžā Norba un jāizmet mašīnā, kas nu kuram sakrājies izmetams…

Par to, ka vēsturisko un populārzinātnisko filmu veidošanas laikā Andrejs Apsītis nav zaudējis saikni ar „dzīvo dzīvi” un aktuālajiem notikumiem, liecina filma Diena pirms neatkarības (1990) – Latvijas kinoportrets 1990. gada 3. maijā, dienu pirms vēsturiskās Neatkarības deklarācijas pieņemšanas; dokumentāli fiksēta liecība par to, ko šajā dienā darīja ļaudis pilsētās un laukos, fonā skanot Augstākās Padomes sesijas runām.

Režisora un operatora Andreja Apsīša filmu kolekciju portālā filmas.lv no 13. maija var bez maksas skatīties dažādās ierīcēs visā Latvijas teritorijā, kur vien pieejams internets. Par palīdzību kolekcijas veidošanā milzīgs paldies LNA Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvam!

Īsceļš uz piemiņas kolekciju portālā FilmasLV – ŠEIT.